un atkal.

tik dīvaini te rakstīt, bet kaut kur kaut kas man jāiebāž. twitteri es jau pārsolgoju, rakstot tur miljoniem reižu dienā, 140 zīmes sāk palikt par maz.
tātad, kā jau lielākā daļa zin, kopš pagaišās trešdienas līdz pat šaj otrdienai savu dzīvi dzīvoju bērnu klīniskajā slimnīcā. sākumā domāju, ka man tur būs normāla atpūta no visa un visiem, bet, ticiet vai nē, tā nebija. NaCl tagad ir visnīstākā viela manā sarakstā, rekords bija 9h pilināt rokā to draņķi. bēēt, kamēr biju slimnīcā, visi satraucās par mani, jutos svarīga un ikdienišķas satikšanās atkal kļuva īpašas, jo slimīcā reāli man nebija neviens ar ko runāt - visi krievi, pie tam sīki krievi (0-7 gadi). visi rakstīja, nāca ciemos, zvanīja (es dabūju milzīgu ienākošo zvanu bonusu :D). es biju neaprakstāmi laimīga, kad beidzot ar nelielu kosmētikas palīdzību izkļuvu no slimnīcas un beidzot varēju redzēt milzīgo ārpasauli. otrdiena bija superīgākā diena pēdējā laikā. bet, kā jau rebecca black saka, pēc otrdienas nāk trešdiena.
tātad trešdien es uzzināju lietas par sevi, kuras nekad nav notikušas un nenotiks. uz mani apvainojās, ar mani nerunāja, mani gribēja nogalināt. vispretīgākais ir, kad kāds pats izdomā notikumu, pats tam notic, pats visiem izstāsta un pats apvainojas. viss būtu super, ja tajā visā neiesaistītu mani. dažreiz es gribētu dzīvot mežā, kur nav cilvēku, kuri taisa galvassāpes, bet ir daži tādi cilvēki, kuriem tā ir gluži vai ikdiena, tas viss sanāk dabiski un automātiski, visi ir laimīgi, līdz iesaista arī viņus. par mani jau vienalga, es ātri visu aizmirstu un piedodu, bet ir cilvēki, kuriem prāts tiek pists jau ilgu laiku un šie cilvēki nesaprot, ka NAV VĒRTS, bet nesapratīs, līdz neaplauzīsies pamatīgi, vienīgi skumji noskatīties, kā cilvēks pazemojas nožēlojama mērķa vārdā, nākotnes tam nav. vispār tas ir pilnīgs murgs un viss, ar šī raksta publicēšanu es beidzu par to domāt oficiāli un negribu vairs nekādas sarunas par un ap to.
tātad šovakar braucu uz putraimu pirti, uz kuru mani ielūdza mana mazā māsīca, kura ir vecāka par mani. es ceru, ka vispār līdz turienei tikšu, jo izskatās, ka nav lemts - gandrīz nokavēju autobusu no rīgas uz kuldīgu, man nepietika naudas bagāžai, atbraucot uz kuldīgu, nokavēju autobusu uz mājās, kuru nācās gaidīt stundu, līdz es atklāju, ka man pietrūkst 3sant autobusam, saplīsa koferis, izlādējās telefons. vispār izskatās, ka viss iet uz galu :D bet pohuj, tikko pierijos krāsnī ceptus kartupeļus ar sviestu un esmu sviestaini laimīga, tūlīt iešu vannā, atmazgāšu grēkus un sliktās domas, tad sataisīšos un braukšu satikties ar Lauru, kurai noteikti nāksies mani ilgi gaidīt. ceru uz labu vakaru. vispār vakar nolēmu, ka vairs nedzeršu alkoholu (tikai alu) un šovakar pārbaudīšu savu gribasspēku, kurš mani patiesībā nekad nav pievīlis (ja neskaita maķīti). vispār būs grūti, jo tādas ballītes kā kuldīgā, nav nekur citur pasaulē un, ja es nedzeršu neko stiprāku par alu, vakars varētu nebūt tik jautrs man, kā citiem. bet turiet īkšķus visi mani 0 sekotāji/lasītāji, jo jūs mani tāpat noteikti neciešat un visu šo murgu neizlasījāt un ja arī izlasījāt, tad jūs pakāsāt kādas 5min no savas dzīves. jauku jums vakaru.
xoxo gan jau atkal pūs gossipi :D