šobrīd notiek kaut kāda huiņa, es esmu kaut kur pa vidu vai arī malā. katrā gadījumā misters x ir loti populārs un šovakar noteikti saņem ļoti daudz vēstuļu. nezinu cik nožēlojamam viņam jājūtas, jo pat mani māc vainas apziņa, lai gan es nesaprotu kāpēc. reāli es negribu kontaktēties ne ar vienu no iesaistītajiem un vispār par to negribu runāt, bet galīgi nesanāk. misters x kaut kā nedaudz taka par kaut ko vaino mani, par to ka es kaut ko stāstot apkārt par viņu. Ko tieši es varētu izstāstīt? man reāli nav ko stāstīt un nav kam stāstīt. trīs skaistās ir lietas kursā par visu un visiem, lai gan arī ne visu viņas zin un uzgrūst viņam to arī neuzskatu par nepieciešamu. ceru, ka šī huiņa beidot beigsies. būtu ļoti svētīgi rīt nedaudz ieraut drosmei un visiem pateikt visu, ko domāju, bet tas varētu sapist visu vēl vairāk, jo es neko sliktu ne par vienu nedomāju, tikai man riebjas, ka es tur esmu pa vidu (vai arī malā, kreisajā noteikti). vispār ir pus2 naktī un man šķiet, ka visi teikumi ir pilnīgi vienādi, bet tas jau pohuj, jo tulīt es vēl vairāk un dziļāk malšu visu to pašu. :D ar cerību, ka kāds izlasīs un beidzot pateiks visiem kaut kādus maģiskos īstos vārdus, pēc kuriem visiem būs tāds pēkšņš: “eu, pareizi. nahuj vispār kaut kāda huiņa te notiek? mēs esam idioti. ejam iedzert alu!” tas būtu tieši tas, ko es gribētu dzirdēt, bet izskatās, ka nebūs, vismaz tuvākajā laikā noteikti ne. bet šobrīd es esmu iedzīta tādā depresijā, kādā pēdējo reizi biju pagājušajā vasarā ar maniem mīļumiem, ar kuriem šobrīd par to visu varam normāli pasmieties. toreiz viss iznāca skaisti, jo es kaut kā izspruku (ja neskaita 3 dienu slēpšanos un runāšanu, atvainošanos, kura, kā jau vienmēr, nenāca no manas puses). bet viss ko es gribēju pateikt ir tas, ka es jūs visus ienīstu vienalga. :D labi nē, bet iedomājieties, cik skaista būtu pasaule bez interneta (kāda ironija, ka es šo murgu rakstu internetā?!), telefona, faksa, peidžera, iespējams pat tv. cik skaisti būtu, ja cilvēki kontaktētos dzīvajā (un es nedomāju kaut kādu skaipa zvanu, videozvanu vai online inbox čatu), īstajā dzivajā, aci pret aci. kaut vai strīdēties, sapist visu, bet galvenais, lai tu dzirdi un redzi cilvēka domas, nevis burtiņus, kuri veido vārdiņus, kuri veido teikumus, kuri veido stāstiņus, kuriem doma un jāga tiecas uz nulli. tam visam nav jēgas, kas te tagad notiek, bet, ja kāds no gossip girl varoņiem šito huiņu tagad lasa, tad ziniet, ka neko neviens nekad nevar aizmirst, un, lai arī cik ļoti visi izliktos, ka viss ir aizmirsts, nekas nav noticis, tomēr prātā tas paliek un drāž to līdz tu kļūsti par dārzeni, piemēram, gurķi, kurš sastāv no 90% H2O, kur pārējie 10% ir miza, kura ir uzaudzēta samērā bieza, un dažas sēklas, kuras dažos gadījumos ir izkaltušas pat tik lielā ūdens daudzumā. tas ir viss, ko es domāju, un iespējams pat tas, ko es nedomāju, bet nu jau ir plkst. 2 un domas galīgi nav tādas, kuras vajadzētu rakstīt ar melnu uz balta. rīts gudrāks par vakaru un līķis gudrāks par dzīvo, tā kā man kaut kas nav kārtībā un es gribu prom, ļoti tālu prom. čau. cerams nesastrādāšu nekādas muļķības, kuras pēcāk nāktos nožēlot, vai pat vēl ļaunāk - nevarētu nožēlot.
p.s. xoxo gossip girl
